Daugavas racēji

Toreiz, tas ir, sen, sen, visi dzīvnieki sapulcējušies Daugavu rakt, tikai lietus putns vien nenācis, sacīdams, ka šis varot iztikt bez tāda ūdens, kas pa zemes virsu tek. No gaisa vien ūdens esot diezgan. Tad citi racēji sapiktojušies, nolemdami lietus putnam bargu sodu: tam pavisam nebūs dzert no zemes ūdens, lietus piles varot lakt, ja gribot.
Tādēļ lietus putns – vālodze – vēl tagad sausā laikā izslāpis klaigājot: “Kur līts, kur līts?”
Kad bija pabeiguši spriest, visi ķērušies pie darba: zaķis bijis pirmais, kas tecējis pa priekšu, norādīdams Daugavai vietu; bet, tā kā zaķim paraža līkumu līkumiem skriet, tad arī Daugava gadījusies tāda palīkumaina. Kurmis atkal tūliņ zaķim pakaļ dzinis pirmo vagu, par ko esot nopelnījis glītos, melnos samta svārkus.

Avots: “Latviešu tautas pasakas”, Zinātņu akadēmijas izdevniecība, Rīgā, 1956.