Dažādas teikas par Rīgu
***
Senos laikos iebraukuši Daugavā sveši ļaudis ar svešu zemju mantām. Daugavas apdzīvotāji no viņiem bijušies un nav ļāvuši izkraut mantas krastā. Pēdīgi svešinieki vienam saimniekam izprasījuši tik daudz zemes, cik ar vienu vērša ādu var apklāt. Svešie ļaudis ādu sagriezuši siksnās un ar tām aplikuši lielu zemes gabalu. Tai vietā viņi sākuši celt mājas, tās nosaucot par Rīgu.
556, 9399. M.Bērziņš Valmieras Umurgā 1936.
***
Kad vācieši iebraukuši Daugavā un sākuši ar lībiešiem tirgoties, tad viņiem nebijis neviena šķūņa, kur preces nolikt. Viņi lūguši lībiešu virsaitim, lai dodot viņiem zemes gabaliņu, tik lielu, ka ar vērša ādu varot apklāt. Tur viņi uzcelšot sev šķūnīti.
Lībiešu virsaitis to arī atļāvis, jo kas tur liels – tāds zemes gabaliņš, ko ar vērša ādu var apklāt. Bet ko vācieši? Viņi ņemot un sagriežot vērša ādu šaurās, šaurās sloksnēs, sasienot sloksnes citu ar citu, un nu viņiem gara jo gara siksnas aukla. Ar to tad viņi apmērījuši lielu gabalu zemes un uzcēluši lielu šķūni. Tas bijis Rīgas sākums. Lībieši gan apķērušies, ka pievilti, bet ko darīt, - solīts paliek solīts.
12, 778. Jelgavas Jēkabniekos pier. U.Treimanis 1932.
***
Sensenos laikos Rīgā, apmēram tur, kur tagad pilsētas grāvis, tecēja upīte Daugavā – saukta par Rīdziņu. Kad ļaudis gribēja tikt pāri šai upei, tad viens liels Milzis pār pleciem pārnesa viņus, jo tad tur nebija ne tilta, ne pārceļama plosta. Milzis iemita alā pie Kārļa vārtiem, apcietinājumu tuvumā.
Reiz tumšā jo tumšā naktī skaņi saucieni uzmodināja Milzi tur alā. Piecēlās viņš, bet nevarēdams aiz tumsas nekā saredzēt, aizdedzināja vējlukturi un lika gaismai spīdēt nakts tumsībā. Te viņš ieraudzīja otrā upes malā nabaga bērnu stāvam. Tas ļoti raudāja, lūgdamies, lai ceļot pāri upei. Milzis pārbrida upei, uzcēla bērnu plecā, pārnesa savā alā un uztaisīja tam vietu naktsguļai. Otrā rītā bērns bija pazudis, bet, kur tas bija gulējis, tur atradās tīrs zelts. Zeltu Milzis lielā mucā glabājis savā alā. Bet, kad Milzis drīz pēc tam nomiris, tad ar to naudu uzcēluši Rīgas pilsētu. Milža bildi turpretim ar visu bērnu uzstādījuši mūžīgai piemiņai apmēram tai vietā, kur viņa ala atradusies.
LTP VII, 1, 1325. Pier. 1852.
***
Kristaps bijis pārcēlājs pār Daugavu. Viņš bijis liels un spēcīga auguma. Viņam bijusi neliela būdiņa Daugavas malā, kurā viņš dzīvojis. Kad vajadzējis pāri celt no viena krasta uz otru, cilvēki viņu saukuši.
Reiz kādā vakarā bijis jau stipri vēls, Kristaps dzird, upes malā raud bērns. Kristaps izgājis no būdiņas un jautājis: ”Ko tev, mazais, vajag?” – “Vajag pāri uz otru pusi!”
Kristaps lāgā negribējis braukt, bet nu domājis, bērns tā raud, pārvedīs arī. Paņēmis bērnu un nesis uz laivu. Bet tavu brīnumu, - bērns kļūst arvien smagāks un smagāks, ka nebijis vairs pa spēkam līdz laivai aiznest. Tumsa arī jau krietna, bērns it kā iemidzis. Kristaps nodomājis: pārvedīšu rītā. Tā paņēmis bērnu, ienesis savā būdiņā un noguldījis gultā. Pats nolicies turpat zemē nosnausties.
Rītā pamodies, Kristaps piecēlies un gājis pie gultas, lai paņemtu bērnu un pārvestu pāri upei. Bet tavu brīnumu – bērna vairs nebijis! Tikai tai vietā, kur bērns gulējis, atradusies liela naudas čupa. Kristaps par šo naudu nopircis visu Rīgu, jo Rīga bijusi tik maza, ka vilks varējis cauri izskriet.
No tā laika Kristaps iesaukts par Rīgas Kristapu.
1985, 843. Rīgas Ropažos 1968.
***
Vidzemnieki norunājuši, ka vajadzīga galvenā pilsēta viņiem, jo citās zemēs tā bijis. Tie sabraukuši visi lieli un mazi, veci un jauni. Darījuši, ko katrs varējis, - cits nesis akmeņus, cits mūrējis un tā tālāk, līdz beidzot uzcēluši pilsētu, kura sastāvējusi no deviņām mājām un rijas vidū, jo tie domājuši, ka rijā dzīvo latviešu mīļākais pilsētas dievs.
Veci ļaudis mūsu pusē vēl tagad paliek pie tā, ka Rīgu cēluši vidzemnieki. Viņi noskaita:
“Rīga, Rīga, skaista Rīga,
Kas to skaistu darināj’?
Vidzemnieku sūri darbi,
Pakavoti kumeliņi.”
17, 303, 68. Marete Lode Valmieras Katvaros; pier. V.Piģene 1922
***
Kādreiz Velns nesis smiltis uz Rīgu, ar ko Rīgu mūrēt. Ceļš gājis pāri purvam. Velnam uznācis miegs, tāpēc apgūlies turpat purvā. Pa to laiku bērni izgriezuši maisam caurumu. Velns pamodies, neko nemanījis, paceļ maisu plecos un prom uz Rīgu. Bet smiltis birst laukā. Tā radās Kangaru kalni, Velna taisīti. Velna gulta esot purvā redzama: kur galva gulējusi, tas gals augstāks.
1985, 850. Madonas Kārzdabā 1968.
***
Svešinieki ielauzās Daugavā un apmetās baltās teltīs pašā Bebru lukstā. Vietējie lībieši tad griezās pie saviem dieviem pēc palīdzības. Pēkšņi nakts laikā sacēlās vētra no ziemeļiem un smilšu mākoņi sāka velties pret svešinieku nometni. Starp mākoņiem bija redzams pelēks milzis ar melnu bārdu un rungu rokā, kurš neganti kliedza burvības vārdus. Mākoņi sabiezēja un lēnām virzījās uz Bebru lukstu. Tie bija jau sasnieguši tagadējo Dzirnavu ielu, kad svešinieki pamodās un saprata uznākušās briesmas. Ātri viņi noskrēja pie Rīgas upītes, kas tecēja turpat caur lukstu, nostājās garā rindā puslokā no Daugavas līdz Daugavai, sadevās rokās un sāka kliegt stiprus burvības vārdus pret tuvojošos milzi.
Smilšu kustība gan palēninājās, bet neapstājās. Tad milzim pretim izgāja kāds ļoti vecs svešinieks un apvilka svītru platā puslokā ārpus nometnes. Milzis gan pretojās un mēģināja pārkāpt šo līniju, bet veltīgi. Smilšu mākoņi turpat apstājās un izveidoja smilšu kalna vainagu ap Rīgu. Pats milzis turpat ievēlās zemē, kur izcēlās augsts kalns – Kubes kalns. Svešinieki tad aplika smilšu kalnu joslu ar velēnām un tā radīja Rīgas vaļņus.
J.Juškēvičs, Vecā Rīga, 46. Rīga, 1363.
***
Kad Rīga celta, visiem lauciniekiem, kas braukuši Rīgā, bija jāieved pa akmenim. Izņēmums bijuši piebaldzēni, jo abas Piebalgas piederējušas grāfam Šeremetjevam, kurš saviem zemniekiem bija dabūjis atļauju akmeņus nevest. Tāpēc, sastopoties pie Rīgas vārtiem ar sargiem, šie vīzdegunīgi sacījuši: “Akmeņu nov, esam grāpa ļaužu!”
1769, 764. Anna Ērgle Cēsu Vecpiebalgā, 28 g.v.; pier. M.Āboltiņa 1929.
***
Senāk Kangaros ilgu laiku dzīvojis un darbojies Lielais cilvēks. Dzīvojis pie paša ezera, kas tad izpleties visgarām Kangariem. Lielajam cilvēkam te bijusi pastāvīga dzīves vieta, bet bieži tas gājis arī uz to novadu, kur tagad uzbūvēta Rīga. Gribējis iziet pa sausumu, tāpēc pāri ezeram nobēris smilšu jomu. Sākumā uzbērums bijis taisnāks, līdzenāks, bet ezera ūdens ar laiku izrobojis tās malas. Radušās gravas, izliekumi, iedobumi, - radušies Kangaru kalni, tādi , kādi tie tagad, kad plašais ezers sen jau aizaudzis.
Vienmuļa, purvaina, vietām pastaignēja bijusi tā vieta, kur tagad uzbūvēta Rīga. Un arī te Lielais cilvēks nesis smiltis, taisījis uzbērumus. Tikko pāraugušiem ezeriem uzkaisījis smilšu kārtu, citur uzmetis veselus kalnus. Kādā vietā tikko neapbēris zemnieka māju. Mazu upīti lielas smilšu bērums novirzījis pie pašas šo māju rijas. Zemnieks savu jauno rijas upīti sācis dēvēt par Rīdzīti. Kad pie Rīdzītes celta pilsēta, nosaukums Rīdzīte labi nepiederējies, jo pilsētai jābūt lielai. Nosaukuši to par Rīgu.
1838, 6904. Madonas Bērzaunē pier. J.Krūmiņš 1953.
***
Kad teicēja bijusi jauna – viņai tēvs stāstījis, kā Rīga savu vārdu dabūjusi. Iesākumā tur bijusi veca rija, kur tagad Rīga. Apbūvējuši apkārt mājas un nosaukuši par Rīgu tādēļ, ka pirmā māja esot bijusi rija.
Veci ļaudis stāstīja, ka agrāk istabu nebijis – dzīvojuši turpat rijās.
Bb 17, 2499. Ede Lāce Madonas Ļaudonā, 81 g. v.; pier. B.Kasars 1925.
***
Senāk, kad Rīgā ielas taisīšana bijusi pabeigta, strādnieki ķēruši ciet pirmo cilvēku, kurš ielā parādījies, un noprasījuši viņa vārdu. Tā radušies Marijas, Dārtas, Lienes, Augustes, Alberta, Jāņa, Matīsa un citu ielu nosaukumi.
17, 221. 86. Rīgā pier. A.Medne 1925.
***
Daudzi nostāsti ir par mūsu sirmo, mīļo Rīgu, un viens no viņiem ir šāds: Rīga nekad nedrīkst būt pilnīgi gatava, tad viņa noslīktu Daugavā. Par katriem simtiem gadu reizi no Daugavas izlien kāds gars un jautā pirmajam cilvēkam, ko satiek, vai Rīga gatava. Ja nu jautātais atbildētu, ka Rīga gatava, tad viņam pašam otru nakti jāmirst, bet Rīga trešā naktī nogrims ūdenī. Bet, tā kā visi Rīgā dzīvojošie zina šo teiku, tad tie vienmēr garam atbild, ka Rīga nav gatava, un Rīga pastāv vēl šodien.
1414, 808. Allina Verbis Valkā 1961.
***
Reiz lielā vētrā kāds zvejnieks apmaldījies jūrā. Viņš aizbraucis pie savādas salas un ieraudzījis tur savādu zivi, kas asti turējusi paceltu gaisā. Kad zivs ieraudzījusi zvejnieku, vaicājusi, no kurienes šis nākdams? Zvejnieks atsacījis, ka no Rīgas. Nu zivs vaicājusi:
“Vai Rīga jau gatava?”
“Nē, vēl jāapbūvē tie lielie smilšu kalni.”
“Kad tad tos apbūvēs?”
“Es jau nezinu, bet ko tev vajaga?”
“Kad Rīga būs gatava, es ar savu asti sitīšu ūdeni un Rīgu applūdinādama noslīcināšu.”
Zvejnieks izstaigājis salu, domājis jau doties mājās, kad atkal sastapies ar zivi:
“Ja apsolies man pateikt, kad Rīga būs gatava, tad es tevi aizvedīšu līdz Daugavai. Bet pielūko, ka nevienam nesaki, ko runājām!”
Zvejnieks apņēmies, un zivs viņu atvedusi līdz Daugavai. Šķiroties teikusi, lai atbraucot pēc simts gadiem. Zvejnieks būdams liels pļāpa, pateicis to citiem ļaudīm, un daudzi braukuši skatīties lielo zivi. Izbraukājuši jūru krustu šķērsām, bet zivi neviens nav atradis.
Gan jau pēc simts gadiem viņa sitīs astu ūdenī un Rīga noslīks.
1458, 3. G.Bidermanis; pier. A.Zunde Bauskas Ceraukstē 1935.
***
Katru Jaungada vakaru viena balss no Daugavas prasa, vai Rīga gatava. Katrreiz tai atbild: “Vēl nav gatava.” Ja kādreiz pateiks, ka gatava, tad Rīga nogrims ar visiem iedzīvotājiem zem ūdens.
929, 50758. Rīgā pier. R.Radovskis 1938.
Avots: ”Latviešu tautas teikas” Vēsturiskās teikas. Izlase. Izdevniecība “Zinātne”, Rīgā, 1990.